1Un notikās, kad Dāvids savā namā dzīvoja, tad Dāvids sacīja uz pravieti Nātanu: redzi, es dzīvoju ciedru namā, bet Tā Kunga derības šķirsts mīt starp telts deķiem. 2Tad Nātans sacīja uz Dāvidu: dari visu, kas ir tavā sirdī, jo Dievs ir ar tevi. 3Bet tai pašā naktī Dieva vārds notika uz Nātanu sacīdams: 4Ej un saki manam kalpam Dāvidam: tā saka Tas Kungs: tev nebūs man namu celt par mājas vietu. 5Jo es namā neesmu mitis no tās dienas, kad Izraēli esmu izvedis, līdz šai dienai, bet es esmu gājis no telts uz telti un no dzīvokļa uz dzīvokli. 6Visu to laiku, kad es ar visu Izraēli esmu staigājis, vai esmu vārdu runājis uz kādu no Izraēla soģiem, kam es pavēlējis savus ļaudis ganīt, sacīdams: kāpēc jūs man neuztaisiet ciedru namu? 7Tad nu saki tā uz manu kalpu Dāvidu: tā saka Tas Kungs Cebaot: Es tevi esmu ņēmis no ganības, no sīkiem lopiem, lai tu maniem Izraēla ļaudīm būtu par valdnieku. 8Un es ar tevi esmu bijis visur, kur tu esi gājis, un esmu izdeldējis visus tavus ienaidniekus tavā priekšā un tev cēlis augstu vārdu, kā tiem lieliem kungiem vārds ir virs zemes. 9Un saviem Izraēla ļaudīm es esmu gādājis vietu un tos dēstījis, ka tie savā vietā dzīvo un vairs netop šaubīti, un netikli ļaudis tos vairs nespaida, kā senāk, 10Un no tās dienas, kad es soģus iecēlu pār saviem Izraēla ļaudīm. Un visus tavus ienaidniekus es esmu pazemojis un tev daru zināmu, ka Tas Kungs tev cels namu. 11Un notiks, kad tavs laiks būs pagājis, kad tu pie saviem tēviem iesi, tad es pamodināšu tavu dzimumu pēc tevis, kas būs no taviem bērniem, un apstiprināšu viņa valstību. 12Tas man uztaisīs namu un es apstiprināšu viņa goda krēslu mūžīgi. 13Es tam būšu par tēvu un tas man būs par dēlu, un savu žēlastību es no viņa neatraušu, kā es to esmu atrāvis no tā, kas bija tavā priekšā. 14Bet es to manā namā un manā valstībā iecelšu mūžīgi, ka viņa goda krēsls pastāv mūžīgi. 15Un kad Nātans pēc visiem šiem vārdiem un pēc šīs parādīšanas ar Dāvidu bija runājis, 16Tad ķēniņš Dāvids nāca un palika Tā Kunga priekšā un sacīja: kas es esmu, Kungs Dievs, un kas ir mans nams, ka tu mani līdz šejieni esi vadījis? 17Un tas tev vēl bijis maz, ak Dievs! Bet tu vēl uz sava kalpa namu esi runājis par nākošiem ilgiem laikiem un mani esi uzlūkojis pēc cilvēka vīzes, tu Dievs Kungs augstībā. 18Un ko lai Dāvids vēl uz tevi saka par tava kalpa godību? Bet tu gan pazīsti savu kalpu. 19Kungs, tava kalpa labad un pēc tavas sirds tu visas šās lielās lietas esi darījis, un visas šās augstās lietas darījis zināmas. 20Kungs, neviens nav kā tu, un neviena dieva nav, kā tu vien, pēc visa, ko mēs savām ausīm esam dzirdējuši. 21Un kur gan ir kāda tauta virs zemes kā tavi Izraēla ļaudis, ko Dievs gājis atpestīt sev par ļaudīm, un sev celt lielu un bijājamu vārdu, pagānus izdzīdams savu ļaužu priekšā, ko tu no Ēģiptes izglābis? 22Un tu savus Izraēla ļaudis sev esi cēlis par tautu mūžīgi, un tu Kungs tiem esi palicis par Dievu. 23Tad nu, Kungs, lai tas vārds, ko tu esi runājis par savu kalpu un par viņa namu, tiešām tā notiek mūžīgi, un dari, kā tu esi runājis! 24Tiešām, lai tā notiek, ka tavs vārds top paaugstināts mūžīgi, lai saka: Tas Kungs Cebaot, Izraēla Dievs, ir Dievs pār Izraēli, un tava kalpa Dāvida nams lai pastāv tavā priekšā. 25Jo tu, mans Dievs, sava kalpa ausi esi atvēris, ka tu tam gribi namu uztaisīt, tādēļ tavs kalps ir iedrošinājies pielūgt tava vaiga priekšā. 26Tad nu, Kungs, tu esi Dievs, un esi runājis uz savu kalpu šo labumu. 27Un nu tas ir tavs prāts, svētīt sava kalpa namu, ka tas mūžīgi paliek tavā priekšā; jo ko tu, Kungs, svētī, tas paliek svētīts mūžīgi.